Jānis Gavars

1997.gada absolvents

No jaunsarga līdz glābējam

Krustpils pamatskolā mācības uzsāku 1988.gadā 1.klasē. Pirmā audzinātāja bija Daina Zaļakmene, tagad Lapiņa. Pēc tam bija skolotāja Anna Kurme, un no 5.klases līdz pat 9.klasei audzinātāja Vita Salmiņa. Savukārt direktors pirmajos gados bija Antons Zazerskis, bet pēc tam Vija Iie. Klasē mācījāmies 20 skolēni, no kuriem tikai pāris bija puiši, virsroku ņēma meitenes.

Pamatskolā mācījos ne visai labi, bet ne vienu reizi uz otro gadu nepaliku, jo tajā laikā skolu ar nesekmīgām atzīmēm nemaz jau pabeigt nevarēja. Ļoti biežs viesis biju pie direktora, visbiežāk gan par kaušanos vai kaut kā laušanu. Labi atminos arī reizi, kad skolotāja Jolanta Navenicka pieķēra, ka mēs ar klasesbiedru bijām smēķējuši, jo odām pēc cigaretēm. Tikām ne tikai noaudzināti, bet pašiem vēl arī dienasgrāmatā nācās rakstīt piezīmi.

Lai gan biju salīdzinoši liels palaidnis, aizrāvos ar sportu. Fizkultūras skolotājas Maijas Lipskas vadībā piedalījāmies daudzās sacensībās, dažādos sporta veidos iegūstot godalgotas vietas.

Vecākajās klasēs iemēģināju arī dīdžeja profesiju. Pionieru laikos skolā tur, kur pašreiz ir skolas saimnieces kabinets, darbojās skolas radio. Lai gan tas kādu laiku nedarbojās, kabinetā bija palikusi aparatūra un skolotāja, Normunda Pastara mudināti, piekritām to atjaunot. Šo to palabojām, piemetinājām un atjaunojām. Vienu brīdi pat no rītiem lasījām tās ziņas, kas mums no lielajos medijos dzirdētās informācijas, likās aktuālas. Starpbrīžos tika atskaņotas dažādas dziesmas, bet skolas diskotēkās bijām atbildīgie par mūziku.

5.klasē kļuvu par jaunsargu pie skolotāja Normunda Pastara, jo jaunsargiem bija iespēja gan sportot, gan uzzināt ko jaunu. Varētu pat teikt, ka jaunsardze bija pamudinājums profesijas izvēlei. Šobrīd strādāju Nacionālajos bruņotajos spēkos, Gaisa spēkos Aviācijas eskadriļā par glābēju. Lai gan jau kopš bērnības zināju, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar bruņotajiem spēkiem, tieši darbošanās jaunsargos mani uz to pamudināja vēl vairāk.

Tie bija paši jaunsargu organizācijas pirmsākumi, un nekādas apmācību programmas nebija. Principā visur darbojāmies kopā ar zemessargiem, jo kādreiz jaunsargi skaitījās pakļauti zemessargu bataljonam. Tagad jaunsargi ir atsevišķa struktūra.

Jaunsargos bijām diezgan daudz, ap 20 skolēniem. Kopā ar zemessargiem braucām uz mācībām - tā 12-gadīgi puiši guva ļoti interesantu pieredzi. Mums notika gan ieroču apmācības, gan orientēšanas. Vēl kā tagad atceros, ka darbnīcās aiz vecās skolas ēkas mēs mācījāmies šaut ar gaisa pistolēm.

Liels pluss jaunsargos bija tas, kas viss bija par velti. Piemēram, katru gadu vasarā bija jaunsargu nometne. Nometnēs bija, apmēram 200 cilvēku, jo no katras skolas piedalījās komanda. No visām komandām tika atlasīti labākie, lai brauktu uz brigādes sacensībām un pēc tam uz republikas sacensībām. Arī man ir bijis tas gods piedalīties gan vienās, gan otrās sacensībās.

Pēc daudziem gadiem dzīves ceļi atkal atveda uz Krustpils pamatskolu. N.Pastars 2012.gadā pierunāja skolā uzņemties vadīt jaunsargus. Man lielas pieredzes jaunsargu vadīšanā nebija, it īpaši ņemot vērā, ka šobrīd skolās darbība ir diezgan ierobežota. Apstaigāju klases, rekrutējot jaunsargus, gala rezultātā regulāri uz nodarbībām man nāca desmit skolnieki, bet kopā bija aptuveni 20. Sākumā ļoti nepatika, ka mani sauca par skolotāju, jo neesmu jau nekāds skolotājs, bet pēc tam mazliet ar to apradu. Jāatzīst, ka uzsākt strādāt skolā bija ļoti dīvaini arī tādēļ, ka lielākā daļa skolotāju, ir tie paši, kas mācīja mani. Uztvert viņus kā kolēģus bija grūti. Lielāko daļu kolēģu turpināju saukt par skolotājām, beigās vienkārši “piekabinot” klāt vārdu. Piemēram, skolotāja Guna.

Ar skolēniem tikāmies pirmdienās un sestdienās, kad devāmies dažādos pārgājienos. Jaunajiem jaunsargiem mācīju gandrīz visu to pašu ko jaunajiem karavīriem - soļošanu, pakāpes utt. Vasarā Sēlijā norisinājās jaunsargu nometne, kur pamatskolas jaunsargi ieguva 1.vietu.

Skolā strādāju tikai gadu, bija grūti apvienot ar pamatdarbu. Darīt kaut ko tikai darīšanas pēc man nepatīk, jo nav interesanti ne skolēniem, ne man.

Laikam ejot, kļūstot vecākam, visas labās atmiņas saistās ar bērnību, līdz ar to arī ar pamatskolas laikiem. Tas bija laiks, kad ne par ko nebija jāuztraucas. Skolā tika ieliktas, tā teikt, pamatīgas un kvalitatīvas zināšanas. Tālāk bija viegli mācīties. Labi iemācīja arī pieklājības normas - kur un kā uzvesties, kā izturēties.

Aiz pamatskolas aug viena sudrabegle, ko mūsu klasei uzdāvināja vienā no ekskursijām. Kopā ar klasesbiedriem un skolotāju to tur iestādījām. Prieks skatīties, ka tā ir izaugusi tik skaista un kupla.