Ja pirms trīs mēnešiem kāds man teiktu, ka visu aprīli un maiju neviens bērns visā valstī un gandrīz visā pasaulē neapmeklēs skolu, es patiešām, patiešām tam nenoticētu. Bet tā nu tas tomēr notika, un uz skolu neejam jau nepilnus trīs mēnešus.

     Atgriežoties no vasaras brīvlaika sanāks, ka skolā nebūsim bijuši veselu pusgadu. Pat grūti iedomāties, kā bērni jutīsies, nonākuši atpakaļ skolas solos. Kā mainīsies dzīve skolā pēc pandēmijas, man liekas, ka tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai Korona vīruss septembrī pasaulē un Latvijā vēl būs aktīvs, vai jau pilnīgi norimis. Ja vīruss jau būs norimis, tad man liekas, ka skolas dzīvē nekas būtiski nemainīsies. Visticamāk, paliks pieradums biežāk mazgāt un dezinficēt rokas un tas arī viss. Divu metru distances ievērošana, ceru, tiks atcelta. Es pats tajā nesaskatu lielu jēgu. Īpaši iekštelpās, kur visi cilvēki elpo vienu un to pašu gaisu, neatkarīgi, blakus viens otram staigā, vai ar divu metru distanci.

     Ja saslimušo skaits tuvojoties jaunajam mācību gadam nemazināsies, un ierobežojumi netiks atcelti, tad gan skolas dzīve varētu mainīties būtiski. Visvairāk mani biedē doma par to, kā vienā klasē varēs sasēdināt divdesmit un vairāk skolēnus, ievērojot divu metru distanci. Ārpus mācību stundu laika, iespējams, bērni jau būs pieraduši ieturēt no pārējiem distanci.

     Izmaiņas skolas dzīvē var būt neparedzamas. Es cenšos būt pozitīvs un noskaņot sevi uz to labāko. Tāpēc ļoti ceru, ka, atgriežoties skolā, pandēmiju atcerēsimies kā ļaunu joku, kam ar mums vairs nebūs nekāda sakara.

Edmunds Maļcevs, 5. klases skolnieks

      Es to vēl atcerēšos ilgi. Vīrusu, kas man nozaga brīvību, draugus, skolu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik es ļoti gribu satikt draugus, klases biedrus un iet uz skolu. Es teikšu godīgi – man nepatīk tālmācība, jo es vairāk iemācos, sēžot skolas solā.

     Kad atsāksies skola, daudzi būs priecīgi, daudzi nē. Kādēļ nē? Jo viņiem būs iepaticies gulēt līdz pusdienlaikam, sarunāties ar draugiem un špikot, dabūjot lieliskas atzīmes. Viņi būs aizmirsuši, kas patiesībā skola tāda ir, jo katru dienu rokās būs tikai telefons. Jau iepriekš daudzi sūdzējās, ka pusaudži un bērni ierīces izmanto ļoti bieži, tā bojājot redzi un miegu. Bet tagad uz skolu nav jāiet un bērni lieto telefonus un datorus līdz vēlai naktij. Daudzi vecāki neliekas ne zinis, bet ir tādi vecāki, kas uzreiz pēc mācībām ierīces izslēdz un noliek nost.

      Nākamais mācību gads sāksies drīz, jo laiks paskries ļoti ātri. Bērni atnāks uz skolu un mācīsies, bet starpbrīžos lielākai daļai no viņiem būs rokās redzama kāda ierīce telefons vai planšetdators. Tas būs tādēļ, ka šajā karantīnā visi būs pieraduši, ka vienmēr rokā ir telefons. Daži varbūt ies uz sporta zāli, citi uz bibliotēku. Tomēr būs skolēni, kas ies spēlēt spēles uz datorklasi vai ņems savu ierīci. Bērni stundās domās par ierīcēm un aizmirsīs par mācībām. Iespējams, skolēniem stundās būs garlaicīgi, tāpēc viņi gribēs ātrāk doties uz mājām.

Annija Žagare, 5. klases skolniece

      Viss sākās ar koronavīrusu, tas izplatījās gandrīz pa visu zemi. Tādēļ daudzas skolas tika aizvērtas, un gandrīz visā pasaulē bija karantīna. Ļoti daudzi skolēni katru dienu sēdēja mājās un garlaikojās, bet daži tik un tā gāja ārā.

     Es domāju, ka skolas dzīve gandrīz nemaz nemainīsies. Protams, daži bērni vēl baidīsies ilgstoši kontaktēties ar citiem skolniekiem. Varbūt skolā kādu laiku būs grūtāk mācīties, jo skolotāji gribēs iemācīt visu, ko nepaguva karantīnā. Tā kā ilgi šajā laikā bērni neapmeklēja skolu, bija grūtāk mācīt.

      Domāju, ka skola tik un tā dažiem skolēniem būs ne pārāk iemīļota vieta, jo parasti bērniem ne sevišķi patīk mācīties. Kamēr bija karantīnas laiks, visi gribēja apgūt mācības skolā.

      Lai kas arī notiktu, skola nemainīgi un uz mūžiem būs vieta, kurā var gūt daudz svarīgu zināšanu!

Dmitrijs Žukovs, 5. klases skolnieks

    Bija parasta nedēļas nogale. Biju priecīgs, ka priekšā pavasara brīvdienas. Te pēkšņi zvans no skolotājas, ka nākamnedēļ uz skolu nav jāiet un nav zināms, kad varēs iet. No sākuma bija apjukums. Protams, priecājos, ka varēšu vairāk atpūsties, nevajadzēs pavadīt visu dienu skolā. Bet nemaz tik vienkārši viss nebija, sākās tālapmācība. Pirmajā nedēļā jutos diezgan noslogots, nebija tik daudz brīvā laika, kā man iepriekš likās. Daudz bija mājasdarbu, kas aizņēma daudz laika. Bet pēc tam pieradām un mācībās jau gāja raitāk.

     Grūti iedomāties, kā būs, kad atgriezīšos skolā, ļoti gribas satikt draugus un klasesbiedrus. Šis laiks, kad bija pandēmija, bija dīvains, jo atšķīrās no ierastās ikdienas, bet domāju, ka pēc laika tas viss aizmirsīsies un turpināsies kā ierasts, arī skolā.

    No sākuma varbūt būs vairāk pievērsta uzmanība bērnu veselības stāvoklim, bet pēc tam viss būs, kā bija iepriekš. Varbūt pēc šī visa vairāk domāsim par roku mazgāšanu un savu higiēnu. Sākoties mācībām, būs atkal jāpierod sēdēt klasē, pie kārtības, kas bija iepriekš, jo mājās tomēr var justies brīvāk un sēdēt, darīt, ko vēlies un visu izpildīt, kad pašam ir ērtāk, bet skolā tā nav. Cerams, ka tas viss beigsies un, atsākoties mācībām, būsim gatavi turpināt mācības, kā ierasts.

Daniels Kuzmins, 5. klases skolnieks

      Ir 2020. gada maijs, un uz ielām ir klusums tikai Covid-19 pandēmijas dēļ, kas ietekmēja visus cilvēkus.

     Visi mācās un strādā attālināti – cits no cita mājās –, un skolās ir miers un klusums. Lielākā daļa cerēja, ka turpinās iet uz skolu jau no 12. maija, bet beigās ārkārtējo situāciju pagarināja līdz 9. jūnijam.

      Nevaru iedomāties, kas būs un kas notiks pēc Covid-19 pandēmijas beigām. Bet, manuprāt, ārā kopā spēlēsies bērni, ģimenes dosies izbraucienos ar velosipēdiem u. tml. Ceru, ka rudenī nebūs otrais “slimības vilnis” un mēs visi beidzot iesim uz skolu, kur mums pastāsta un parāda konkrētu tēmu. Bet, domāju, rudenī viss aizmirsīsies un būs visi priecīgi, smaidīgi u. tml.

       Vienīgais ieradums, kas var palikt un ilgi neaizmirsties, – tas var būt bieži un rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm un ūdeni.

Daniels Bērziņš, 5. klases skolnieks

     Jaunais vīruss Covid19 pamatīgi satricināja mūsu ierasto dzīvi. Mēs bijām spiesti pārtraukt mācīties klātienē un palikt mājās. Mums nācās mācīties un sazināties ar interneta palīdzību caur datoriem un telefoniem. Mēs jutām apjukumu un haosu, jo viss sākās strauji un negaidīti.

     No sākuma, kad parādījās pirmās ziņas par jaunā vīrusa izplatību Ķīnā, nekas neliecināja, ka tas skars arī mūs. Bet notika nenovēršamais –  Covid-19 strauji un neatlaidīgi uzsāka savu uzvaras gājienu cauri visai pasaulei, iekarodams valsti pēc valsts. Mūs pārņēma panika un bailes par nezināmo nākotni, kas sekos pēc slimības uzvaras par mums.

     Tagad Covid-19 ir mūsu dzīves realitāte. Šī pandēmija spēcīgi izmainīja visas pasaules ikdienas ritējumu un arī mūsu ierasto skolas dzīvi. Pirms tās iestāšanās, mēs skolas laikā katru rītu agri cēlāmies un devāmies uz skolu, bet tagad viss mācību process norit attālināti. Ar skolotājiem sazināmies caur datoriem un telefoniem.

      Kā izmainīsies skolas dzīve un nākamais 1. septembris, to mēs nevaram paredzēt. Mūs spārno cerības, ka tomēr slimība atkāpsies un varēs mācīties klātienē, satikt skolas biedrus un skolotājus.

      Pēc manām domām, mūsu skolas dzīve pēc pandēmijas beigām neko krasi nemainīsies. Vienīgi būs grūtāk pierast pie tā, ka atkal agri jāceļas un jādodas uz skolu.

Iluta Kļaviņa, 5. klases skolniece

      Šobrīd ir pandēmija, un tādēļ mēs neejam uz skolu. Es domāju, ka ārkārtas situācija beigsies, un kad mēs sāksim iet uz skolu, tad mums būs ļoti interesanti.

       Būšu aizmirsis, kā ir celties agri no rīta un arī kā ir rakstīt burtnīcā, jo es visu laiku mācībās izmantoju datoru. Bet sportot būšu pieradis, jo katru dienu es sportoju, tas man dod tikai prieku. Tas, kas ne nemainīsies, būs roku mazgāšana un droši vien arī skolēnu uzvedība.

       Kad es iešu uz skolu, man būs prieks, jo man jau apnicis sēdēt mājās. Es gribu beidzot satikt savus skolas draugus. Kad es runāju pa datoru ar draugu, tad nejutos labi. Datorā nav kā īstajā dzīvē. Dzīvē tu redzi savu draugu, bet datorā tu tikai dzirdi.

Raivo Sadovenko, 5. klases skolnieks

            Pandēmija mūs visus pārsteidza un lika pārdomāt un attīstīt zināšanas, lai iegūtu izglītību savādāk nekā līdz šim. Ja līdz pandēmijai mums negribējās pildīt mājas darbus, tad tagad mēs apgūstam mājās visus mācību priekšmetus.

            Visgrūtāk šajā mācību periodā bija saprast jaunu uzdoto vielu, jo blakus nebija skolotāju, kas paskaidrotu. Es domāju, ka no šīs situācijas varētu mācīties to, ka skolotājiem vairāk vajag rīkot tiešsaistes stundas. Un mums arī jākļūst patstāvīgākiem.

            Pēc pandēmijas mēs visi būsim priecīgi satikties, bet arī būsim kļuvuši viens otram svešāki, jo nebūsim tik ilgi redzējuši viens otru. Skola bērniem ir kā darbs, bet tur mēs tiekamies ar draugiem un esam priecīgi un laimīgi.

Rūta Voičonoka, 5. klases skolniece