Laikā, kad nav iespējami tāli ceļojumi, Krustpils pamatskolas 5. klases skolēni rakstīja stāstus par ceļojumiem. Īpaši izceļams ir skolnieces Ilutas stāstu par mazās suņu meitenes Mušas pirmo ceļojumu nezināmajā, jaunajā, kurā itin viss rada pārsteigumu. 

    Kādā jaukā vasaras vakarā, kad pār zemi nolaidās balta migla, mazā suņu meitenīte Muša devās pirmajā ceļojumā. Ilgas un nemiers pēc nezināmā mazajā sirsniņā bija jau dzimis reizē ar viņu.

   Kamēr mamma saldi dusēja, Muša klusi izlavījās no migas, kas atradās tumšā aizkrāsnē, un pamazām attālinājās no saviem brāļiem un māsām. Viņa gribēja apskatīt balto pasauli, kuru līdz šim nebija redzējusi, tikai dzirdējusi. Mazulīte nezināja, kas to sagaida, viņa tikai tipināja un tipināja uz priekšu.

    No katra tumšā kakta kaut kas čabēja un čukstēja. Apkārt lēkāja spocīgas ēnas. Mazā sirsniņa bailēs nodrebēja, bet Muša neapstājās un drosmīgi sasniedza istabas lielās durvis, kuras bija nedaudz pavērtas.

    Nokļuvusi pagalmā, sunīte pacēla savu galvu un paošņāja gaisu. Šeit visi oda savādāk, nekā miedziņā brāļiem un māsiņām.

    Debesīs spīdēja blāvs mēness. Viņš pavēries uz kucēnu, kas tikko bija iznācis pagalmā, un to uzrunāja: “Vai tu, mazais suņu bērns, esi prātīgs, ka tik vēlu kaut kur dodies? Labāk, Mušiņ, būtu palikusi drošībā pie mammītes siltajiem sāniem.”

    Mušiņa noliedzoši pakratīja galviņu un atbildēja Mēnesim: “Es gribu redzēt, kas notiek pasaulē, tāpēc arī devos šai neparastajā ceļojumā.”

    Mēness jau gribēja ko bilst, bet pēkšņi atskanēja riešana no māju puses. Tur tikko kā no miega uzmodusies Mušas mamma izmisīgi centās atrast savu meitu, jo domāja, ka viņa ir nozagta. Mazā kucīte, skaļi iesmilkstējusies un apmetusies uz riņķi, devās atpakaļ uz miegu. Nabadzīte tā arī nespēja sasniegt savu mērķi.

    Mēness klusi pie sevis pasmējās: “Ha, ha, mazā muļķīte, gan paspēsi redzēt raibo pasauli!” Beidzis smieties, tas apklusa un aizslēpa savu vaigu aiz mākoņa.

Iluta Kļaviņa